Vēsture

Biedri un valde

Tiesneši un kategorijas

Kontakti

Šaušana ar medību bisēm pa dzīviem putniem vai mākslīgiem mērķiem ir pastāvējusi kopš 17.gs., lai trenētu medniekus un organizētu sacensības. Pirmie noteikumi, kas regulēja šīs aktivitātes tika pieņemti tikai 19.gs. Tos izmantoja par pamatu tam, lai vienkāršu izklaidi pārvērstu par sporta pasākumiem, kas jau 20.gs. kļuva par prestižiem notikumiem. Viena no pirmajām sportinga asociācijām oficiāli tika dibināta 1867.gadā Parīzē un to vadīja princis Žoakins Murats (Joaquin Murat). Tajā pašā gadā Itālijā izveidoja Tivoli šaušanas klubu. 1893.gada maijā Anglijā dibināja pirmo sportinga šaušanas asociāciju. Šīs organizācijas rīkoja svarīgus sportinga pasākumus, kuros piedalījās augstākās sabiedrības pārstāvji. Tas turpinājās līdz Pirmajam pasaules karam. 

 Kluba Tivoli šautuve

Pēc Pirmā pasaules kara gan Eiropā, gan ASV sportings piedzīvoja svarīgas pārmaiņas. Bija nepieciešams dibināt starptautisku asociāciju, lai apvienotu nacionālās organizācijas, lai samērotu un koordinētu sportinga noteikumus, kā arī lai sekotu to ieviešanai starptautisku sacensību norisi. 

 Monte Karlo šautuve - 1912.gads

1921.gada 4.jūnijā Šveicē dibināja Starptautisko Medību apvienību (UIC). Līdz 1973.gadam šīs organizācijas centrālā mītne atradās Parīzē, Francijā. Pirmajā dibināšanas sanāksmē piedalījās Dienvidāfrikas, Anglijas, Beļģijas, Dānijas, ASV, Francijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Rumānijas un Zviedrijas pārstāvji. Jaunās organizācijas mērķis bija apvienot nacionālās organizācijas, kas nodarbojās ar šaušanas sporta disciplīnām, proti, šaušanu par dzīviem baložiem, mākslīgajiem lidojošiem mērķiem, kā arī ložu šaušanu pa kustošu brieža mērķi, lai apvienotu šo sporta veidu noteikumus. 

 Pirmais prezidents Džustjens Klerijs

Pirmais organizācijas prezidents no 1921. līdz 1933.gadam bija grāfs Džustjens Klerijs (Justinien Clary). Viņš bija arī Francijas Olimpiskās komitejas līdzdibinātājs un prezidents no 1913. līdz 1933.gadam. Visu disciplīnu, kur izmanto medību bises, starptautiskos noteikumus izstrādāja un apstirpināja UIC, kas tos dzīvē ieviesa 1924.gadā Olimpisko spēļu laikā Parīzē. Pēc tam Olimpiskā komiteja nolēma, ka šaušanas disciplīnas ar medību bisēm turpmāk vairs netiks iekļautas Olimpisko spēļu programmā. UIC turpināja organizēt savus starptautiska mēroga čempionātus. Sākot ar 1929. līdz 1939.gadam Olimpiskais Tranšejas pasaules čempionāts notika katru gadu, bet Eiropas čempionāti notika 1933., 1938. un 1940.gadā. Runājot par dzīvo baložu šaušanas Pasaules čempionātiem, tie tika organizēti laikā no 1930. līdz 1940.gadam.

Kad 1933.gadā mira organizācijas prezidents grāfs Klerijs, tā amatu pārņēma Moriss Fore (Maurice Faure). Viņa virsvadībā vēl līdz Otrā pasaules kara sākumam tika organizēti pēdējie Pasaules čempionāti. 1938.gada ģenerālās asamblejas laikā UIC kļuva par Starptautisko medību šaujamieroču sporta federāciju (FITASC). Tā kopā apvienoja 27 nacionālās organizācijas, kas tika iedalītas trīs grupās – dzīvo baložu šaušana, mākslīgo lidojošo mērķu šaušana un šaušana ar vītņstobra ieročiem.

FITASC sporta aktivitātes samazinājās Otrā pasaules kara laikā. 1947.gada ģenerālās asamblejas laikā par federācijas prezidentu ievēlēja Maksimu Dukroku (Maxime Ducrocq). Kopš šī brīža medību sporta šaušana uzņēma jaunus apgriezienus.

Mēģinot atjaunot lidojoši mērķu šaušanas disciplīnu 1948.gada Olimpisko spēļu programmā, 1947.gadā FITASC nolēma uzticēt olimpiskās tranšejas un skrejošā brieža disciplīnas Starptautiskajai šaušanas apvienībai, kas jau bija iesaistījusies Olimpiskās komitejas darbībā, organizējot sacensības šaušanā ar pistolēm un karabīnēm.

Tomēr 1950.gadā tika secināts, ka 1947.gadā ieviestā sistēma nebija apmierinoša. Patiesībā Starptautiskā šaušanas apvienība tajā laikā noteica:
1) Pasaules čempionāti rīkojami tikai vienu reizi četros gados, ļaujot piedalīties tikai pieciem šāvējiem no katras valts;
2) Attiecīgi Olimpisko spēļu pasākumos drīkst piedalīties tikai divi šāvēji no katras valsts.